Šodien Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par iepakojuma atkritumu apsaimniekošanu Latvijā. Uzmanības centrā ražotāju atbildības sistēma (RAS) un, protams, plastmasa – īpaši nepārstrādājama.
Kopš 01.07.2024. nodokļu slogs par nepārstrādājamas plastmasas izmantošanu savā iepakojumā pāriet no valsts uz ražotāju pleciem. Ko tas nozīmē? Ja agrāk "soda nauda" Eiropas savienības budžetā par nepārstrādājamas plastmasas iepakojumu tika maksāta no visu iedzīvotāju kopējā nodokļu "katliņa", tagad šis apmērs tiek piemērots tieši ražotājiem, motivējot tos meklēt alternatīvas un pārstrādājamas iepakojumu iespējas.
Lai gan pastāv cerība, ka augstākas likmes plastmasas patēriņu varētu mazināt, mums tomēr radās virkne jautājumu:
Vai ir pamats domāt, ka pašreizējā nodokļu likme par nepārstrādājamu materiālu ir pietiekami motivējoša?
Pārstrāde un reģenerācija - kāpēc RAS kontekstā, vērtējot dažādu veidu iepakojuma apsaimniekošanas iespējas, atkritumu reģenerācija tiek skatīta kopā ar atkritumu pārstrādi? Šādi rodas maldīgs iespaids, ka šīs abas ir līdzvērtīgas atkritumu apsaimniekošanas formas, taču jāņem vērā, ka sadedzināts materiāls tiek zaudēts, nevis iet apritē. Reģenerācija nav un nebūs aprites ekonomikas sastāvdaļa.
Kāpēc tiek finansiāli motivēta reģenerācija jeb plastmasas iepakojuma dedzināšana enerģijas ieguvei ar zemāku nodokļa likmi?
Kas un kā palīdz ražotājiem, īpaši mazajiem, pāriet uz ilgtspējīgu iepakojumu? Ilgtspējas konsultācijas ražotājiem varētu finansēt no RAS Izglītībai paredzētās pozīcijas.
Kāpēc citi plastmasas produkti netiek aplikti ar dabas resursu nodokli?
Ar šiem jautājumiem vērsīsimies gan atbildīgajā ministrijā, gan sekosim jautājuma virzībai Saeimā.
Comments