Detroita, Vašingtona un ilgtspēja – ZWL pārstāve pieredzes apmaiņā (1.daļa)

Zero Waste Latvija valdes locekle Laura Dzelzkalēja no 6. līdz 15. jūnijam ASV Kongresa Starptautiskās līderības programmas “Open World for Green solutions for Cities and Local Communities” (Atvērtā pasaule zaļajiem risinājumiem pilsētām un vietājām kopienām) ietvaros devās pieredzes apmaiņā uz Vašingtonu un Detroitu, lai iepazītos ar situāciju ASV, tiktos ar nozares speciālistiem un apmainītos ar pieredzi.

Laura par savu pieredzi stāsta:

“Pirmie iespaidi – iekštelpu dizains, piemēram, lidostā, pliki funkcionāls, pietrūka skaistuma un noskaņas, kas Eiropai tik raksturīgs. Man vienmēr šķitis interesanti pavērot labierīcības katrā jaunā vietā, kur paviesojos, jo tās, manuprāt, ļoti labi stāsta par vietējo kultūru un vērtībām. Šejienes publiskās tualetes lielākoties ir visai nepievilcīgas, izmantots metāls, padrūmas krāsas. Lielās šķirbas zem un virs kabīņu durvīm un zem/virs starpsienām ir tieši tādas, kā rāda filmās. Vismaz man radīja neomulīgu sajūtu. Pārsvarā arī izskatījās, ka remonts lielākajā daļā telpu nav paviesojies pāris gadu desmitus. Itin kā sākotnējā Amerikas spozme tā arī būtu palikusi piecdesmitajos gados. Līdzīgi ir arī ar infrastruktūru – milzīgas autostrādes ar 8 joslām ir norma, taču ceļu kvalitāte atgādina Latviju, vietumis ir sliktāk. Kaut vai tāpēc, ka kājāmgājēji vai riteņbraucēji tur pārsvarā nav ieplānoti, un pārvietoties iespējams tikai ar personīgo auto. Vašingtonā ir pilsētas sabiedriskais transports, savukārt Detroitā un Detroitas apkārtnē sabiedriskā transporta principā nav. Ja nav personīgā auto, taksis ir vienīgā iespēja kaut kur nokļūt. Urbānās leģendas stāsta, ka šāda situācija radusies, pateicoties lielajiem automilžiem Ford un General motors, kuru galvenā mītne ir Detroita, un kam sabiedriskā transporta eksistence nav bijusi pārāk vēlama. Dzirdējām arī stāstus, ka 20. gs. pirmajā pusē Detroitā bijis ļoti attīstīts sabiedriskā transporta tīkls, līdz autoražotāji šo sistēmu iznīcinājuši.

Bet naudu un varu var izmantot arī labvēlīgu izmaiņu veicināšanai. Arī to piedzīvojām tieši Detroitā. Detroita jau gadu desmitiem uzskatīta par nepievilcīgu vietu, ar augstu noziedzības līmeni un zemu dzīves kvalitāti. No 2 miljonu pilsētas sešdesmitajos gados tā sarukusi līdz 700 000 šobrīd. Bet pēdējos gados pilsēta ir ļoti mainījusies uz labo pusi, pateicoties politiskajai gribai un milzu privātajām investīcijām. Klīst baumas, ka 70% Detroitas centra biroju telpu šobrīd pieder trim miljardieru ģimenēm. Šobrīd, staigājot pa Detroitas centru, sajūta ir droša un gluži kā jebkurā citā parastā pilsētā – skaista promenāde pie upes (ar skatu uz Kanādu), kafejnīcas, rosība. Un visur sarkanie drošības stabi ar trauksmes pogu, kuru nospiežot, 2 minūšu laikā ierodas policija. Daudzi grausti un pamestās ēkas ir nojauktas, tā vietā parādās, piemēram, komūnas dārzi. Apbūve vēl aizvien ir juceklīga un infrastruktūra vietām pavisam novecojusi, taču atjaunotās ēkas centrā atgādina Eiropu un smaržo pēc naudas un greznības. Tajā pašā laikā – dienu pēc atgriešanās Latvijā, Detroitā notika apšaude, kur bojā gāja 10 cilvēku. Kontrasti.

Runājot par vidi un ilgtspēju, kopējais iespaids ir tāds, ka ASV (vismaz apgabali, kuros paviesojos) atpaliek no Eiropas un Latvijas par 20 – 40 gadiem. Piemēram, Detroitas centrā vietām vēl saglabājusies ļoti neefektīvā centralizētā siltumapgāde ar tvaiku – ik pa laikam var redzēt tvaika stabus, kas šaujas ārā no kanalizācijas lūkām. Ēkām pārsvarā ir stikla logi ar metāla rāmjiem, kondicionieri strādā ar pārāk lielu jaudu, tie ir novecojuši un energoneefektīvi. Ēku atjaunošana ir gausa. Vietām Detroitā vēl saglabājušās svina caurules ūdens apgādē. Dzeramā ūdens kvalitāte ir ļoti zema. Pētniecības aģentūra SEMCOG mums pastāstīja, ka Detroitas apgabalā tā ir novērtēta ar D (A ir visaugstākā). Tika minēts, ka arī ASV kopumā tā ir zema. Labākajos gadījumos tā ir B vai C. Par labu dzeramajam ūdenim pudelēs nosvēros arī pēc tam, kad sapratu, ka viss ūdens, kas nāk no krāna, ir stipri hlorēts. Reizēm likās, ka ēstuvē ielietais ūdens krūkā pasmelts tieši no baseina – tik spēcīgs bija hlora aromāts. SEMCOG paskaidroja, ka šāda situācija radusies, jo dzeramā ūdens sistēmas ir novecojušas (no 60. – 70. gadiem), bet pietrūkst naudas, lai tās atjaunotu. Kas interesanti – vietējie ieradušies dzert ūdeni no krāna un nemana hlora piegaršu.

Noslēgumā fakts, kas labi paskaidro atšķirības starp ASV un Eiropu: Mičiganas štata (kas ietver arī Detroitu) vidējais CO2 nospiedums uz vienu iedzīvotāju ir 19 tonnas, savukārt Latvijā tas ir ap 6 tonnām. ASV ir liela valsts, un var likties, ka nav jau mums jēgas te kaut ko mēģināt darīt, kamēr viņi turpina braukt ar saviem milzu pikapiem un radīt atkritumu kalnus, tomēr – runājot ar dažādu iestāžu pārstāvjiem, uzzinājām, ka Eiropas standarti un likumdošanas normas tiek izmantotas kā piemērs arī vietējo normu un standartu pielāgošanai. Un, redzot, cik strauji var izmainīties kriminālā situācija un dzīves standarti tik lielā pilsētā kā Detroita dažu gadu laikā, es ticu, ka arī ilgtspējas jomā ASV var pēkšņi ieskrieties un sasniegt jaunus augstumus, ja vien palaimēsies ar politisko situāciju un naudas turētājiem. Šeit es noteikti redzu iespēju vietējiem zaļajiem uzņēmumiem un ražotājiem – Detroita ir strauji augošs tirgus, kam tuvākajā nākotnē vajadzēs lētus un labus mājokļus, zaļo enerģiju, veselīgu pārtiku un dažādus citus risinājumus, ko varētu pārņemt no Eiropas, un, tajā skaitā, no Latvijas.”